Vecums: 21
Studē: RBS, Uzņēmējdarbību
Izvēlētais galamērķis: Havaju salas, Sanfrancisko

1.Kāpēc izlēmi piedalīties Work & Travel USA programmā?
Pirmo reizi mani ar šo programmu iepazīstināja mans labs draugs Rihards. Spilgti atceros, kā viņš divus gadus atpakaļ vienu dienu atbrauca pie manis ciemos un ar lielu entuziasmu stāstija, ka ir atradis labu iespēju kā pavadīt laiku Amerikā. Viņš runāja par šo Work & Travel programmu, tad viņš parādija dažus video un atsauksmes no studentiem, kuri bija jau piedalījušies šajā programmā iepriekšējās vasarās. Man, protams, tas viss likās interesanti, bet teikšu godīgi, ka es skatījos uz to ar skepsi, jo man tas likās diezgan neispējami, ka tādi studenti kā mēs, varam vienkārši tā paņemt un aizbraukt uz ASV. Galu galā, ko mani vecāki domās? Kā ar naudu? Kā ar manu praksi vasarā? Kā ar maniem draugiem Latvijā?

Nokļuvu tādā kā dilemmā, jo, no vienas puses, es ļoti gribēju piedalīties šādā piedzīvojumā, bet no otras puses, es negribēju iet cauri visām tām grūtībām, kas mani sagaidītu piedaloties šajā programmā. Beigās tomēr es lēmu par labu braukšanai uz ASV, tieši uz Havaju salām, jo, kad tad vēl man būs tāda iespēja izbaudīt ko tādu. Pie tam, 20 gadu vecumā, kad enerģijas vēl ir pa pilnam, sieva un bērni vēl nav, kā arī nav nekāds pastāvīgs darbs, no kurā vajadzētu ņemt atvaļinājumu.

Pēc tam, kad 2013. gada vasaru biju pavadījis Havaju salās, skats uz dzīvi bija tik tiešām diezgan pamatīgi mainījies, kā arī šis piedzīvojums manī iesēja tādu kā nemiera sēklu, kas man lika domāt par to, kur tad braukt nākamreiz. Tāpēc es 2014. gada vasarā izlēmu piedalīties šajā programā jau otro reizi un braucu uz Kalifornijas lielpilsētu Sanfrancisko.

2.Kas bija galvenie šķēršļi, ko vajadzēja pārvarēt, lai nokļūtu ASV, un kā Tu tos pārvarēji?
Manuprāt, sākumā visgrūtākais bija pieņemt lēmumu. Bet tajā brīdī, kad es to pieņēmu un izlēmu, ka es braukšu uz Havaju salām, tad visi šķēršļi, kas man iespējams būtu jāparvar, lai es tiktu uz ASV, likās mazi, jo es ar to visu jau biju rēķinājies. Lielākais šķērslis manā gadījumā bija pierunāt vecākus, jo viņiem tik tiešām kas tāds likās par traku, kā arī, viņi vēlējās, lai es savu pirmo darba pieredzi iegūstu darot kaut ko vienkāršāku tepat Latvijā, varbūt Eiropā, bet ne jau kaut kādās Havaju salās nezin kur, otrpus globusam. Tālāk mani nekādi šķēršļi negaidīja, protams, bija dažas formalitātes jānokārto, lai es tiktu uz ASV, bet tas tiešām nebija ne grūti, ne laikietilpīgi.

Otreiz braucot uz ASV, Sanfrancisko, loģiski viss likās daudz vienkāršāk, šoreiz pat vecāki nebija jāpierunā, jo viņi šoreiz, protams, redzēja to vērtību, ko es varu iegūt piedaloties šāda veida programmā. Vienīgā problēma bija tāda, ka vīzas intervija bija norunāta dienu iepriekš pirms izbraukšanas uz ASV un tas nedaudz pakutināja man nervus, jo Amerikas vēstniecība, ja piešķir vīzu, to uztaisa 48 stundu laikā. Par laimi varēja sarunāt ar vēstniecību, ka viņi izgatavos vīzu tajā pašā dienā un tad mierīgi nākamajā dienā ar visiem dokumentiem varēs braukt uz ASV.

3.Par ko Tu strādāji un, ko šī pieredze Tev deva?
Havaju salās es strādāju par fotogrāfu itāļu restorāna. Man bija jāiet klāt pie apmeklētāju galdiņiem, jāpiedāva pastkartīte par brīvu, ar viņu bildi virsū. Tad es nofotogrāfeju viesus pie galdiņa, aizgāju izprintēt pastkartīti un pie reizes izprintēju tās pašas bildēs lielākā formāta un ielieku bildes rāmīšos. Tad, protams, es tās bildes rāmīšos piedāvāju par papildu samaksu. Kā par brīnumu, vismaz 30% cilvēku piekrita nopirkt šīs bildes, bet pēc neilga laika, kad es jau biju iemanījies bildes uztaisīt kvalitatīvi, es pārdevu vismaz 50-60% galdiņiem. Izklausās, ka man darbā ir daudz jāpiesienās vai jāpiemuļko cilvēki, tā man arī sākumā likās un man tas riktīgi nepatika, bet ar laiku es sāku ticēt tai vērtībai, ko es dodu cilvēkiem un arvien vairāk cilvēku to sāka novērtēt.

Domāju, ka šajā vasarā es biju uzrunājis vismaz 8000 cilvēku no japāņu, havajiešu, balto amerikāņu, meksikāņu, ķīniešu, afro u.c rasēm. Restorāna apmeklētājiem parasti bija ļoti interesanti ar mani komunicēt, jo viņiem mans akcents un mans eiropiskais izskats likās ļoti eksotisks. Tas vispār bija abpusēji, jo man jebkurš neeiropiskais cilvēks liekas eksotisks un fascinējošs. Komunikācija ar tik daudziem cilvēkiem man tiešām ir devusi milzīgu pašpārliecinātību, man, piemēram, tagad nav bail pieiet pie simpātiskas meitenes uz ielas tepat Latvijā un uzsākt sarunu. Man tas liekas tikai normāli un dabīgi.

Motivācija pārdot bildes bija ļoti liela, jo es pelnīju tikai no komisijas. Domāju, ka pārdošanas prasmi esmu pamatīgi atstrādājis vismaz šajā jomā (droši vien pārdot māju vai mašīnu būtu daudz citādāk). Par naudiņu, ko es nopelnīju šajā darbā, nevarēja sūdzēties.

Sanfrancisko es darīju tieši to pašu, tikai šoreiz ar daudz mazāk maiņām, jo restorāna apmeklētāju skaits bija ievērojami mazāks, nekā Havaju salās.

4.Kas bija Tavs spilgtākais vasaras notikums?
Īsti tāds viens konkrēts spilgtākais notikums man nav nevienā no vasarām, jo katra vasara pati likās kā tāds viens liels spilgts notikums, ko nekad nevarēs aizmirst. Kad es iedomājos par Havaju salām vai Sanfrancisko, tad vienmēr dažādas atmiņas nāk prātā. Parasti tās ir ļoti pozitīvas, bet ir arī dažas negatīvas atmiņas. Uz pozitīvajām atmiņām vienmēr ir forši atskatīties un spilgti tās iztēloties. Par negatīvajām atmiņām es nejūtos slikti, jo es varu mācīties no kļūdām, ko es esmu pieļāvis, kā arī es saprotu, ka pateicoties šīm negatīvajām atmiņām, esmu palicis par stiprāku, norūditāku cilvēku.

5.Ar ko atšķiras pagājusī vasara ASV no iepriekšējām vasarām?
Es, ja godīgi, pat vairs neatceros, ko darīju, piemēram, 2012. gada vasarā, kad vēl nebiju ASV. Vienīgais spligtākais notikums bija Positivus festivāls. Parējo laiku es pavadīju  bezjēdzīgi sēžot pie datora, skeitojot ar draugiem, spēlējot pokeru vai ik pa laikam aizejot uz Vecrīgu utt.

Bet, kad es aizbraucu uz Havaju salām un Sanfrancisko, tad atceros, ka abos ceļojumos pirmās divas nedēļas vilkās kā mūžība, jo es biju izsviests ārā no vides pie kuras es esmu tik ļoti pieradis, un manām smadzenēm bija jāpielāgojas pie kaut kā cita. Man tas ļoti patika. Es sajutos ļoti dzīvs un mundrs, un es nevarēju ņemt lietas par pašsaprotamām, kā es to esmu pieradis darīt dzīvojot Latvijā. Es jutos tā, it kā es atrastos kādā videospēlē (viss Amerikā man arī izskatījās kā no GTA spēles), tikai šoreiz es biju galvenais varonis.

6.Kā dalība programmā mainīja Tavu dzīvi?
Šī programma mani ir mainījusi par visiem 180 grādiem. Skats uz dzīvi ir ļoti mainījies, jo iepriekš esmu dzīvojis Latvijā un vērtības, uzskatus un domāšanas veidu esmu apguvis tieši no latviešu sabiedrības, nemaz neredzot to, ka man būtu pilnīgi citas vērtības un skats uz dzīvi, ja es būtu piedzimis kādā citā pasaules daļā. Tagad es redzu diezgan skaidri, ka daudzas lietas, ko esmu apguvis no latviešu mentalitātes, mani varētu atturēt no pilnvērtīgas dzīves un to es nekad nevarētu pamanīt, ja es būtu dzīvojis tikai Latvijā. Esmu tiešām iemācījies ļoti daudz par sevi, par citiem cilvēkiem, par citu kultūru, par pasauli kā tādu, un mans mērķis ir tikai turpināt izzināt visu, ko vien ir iespējams līdz manam mūža galam izzināt.

Manas vērtības tagad ir brīvība, ceļošana, finansiālā neatkarība, veselība un labas attiecības ar tuvajiem cilvēkiem. Pirms tam man nebija ne jausmas, kādas ir manas vērtības. Es tikai sekoju citiem cilvēkiem un nezināju, ko es pats vēlos.

Es arī jūtos mentāli, emocionāli un psiholoģiski vecāks un nobriedušāks, lai gan fiziski es vēl izskatos diezgan jauniņš. Dažreiz es spogulī uz sevi paskatos un domāju, kas tas par tik jaunu cilvēku skatās man pretī. Kopīgu valodu ar cilvēkiem, kuri ir par mani vecāki, man ir kļuvis daudz vieglāk atrast, nekā ar saviem vienaudžiem, jo lielākā daļa manu vienaudžu vispār vēl nezina, ko viņi grib, kas viņi ir, kapēc viņi dara to, ko viņi dara utt.

7.Kāpēc Tu ieteiktu citiem saviem vienaudžiem piedalīties šajā programmā?
Šī programma nav kā parasta skola, kur cilvēks sēž skolas solā un mācās par Ameriku, par Amerikas kultūru, par Amerikas psiholoģiju, par Amerikas ģeogrāfiju, par Amerikas dabu, Amerikas ekonomiku vai Amerikas vēsturi u.t.t. Šī programma ļauj studentiem pašiem ar savām acīm redzēt un piedzīvot, kā tad tas ir dzīvot Amerikā, strādāt Amerikā, komunicēt ar vietējiem, ballēties ar vietējiem, izbaudīt Amerikas dabu un ceļot. Pirmkārt, tas ir ļoti interesanti un piedzīvojumi tiešām netrūks. Otrkārt, pieredze, ko cilvēki iegūst, paliek uz visiem laikiem. Katrā ziņā noteikti būs daudzi stāsti un notikumi, ko varēsi stāstīt saviem mazbērniem.