Šeit aprakstītais būs kaut kas pilnīgi atšķirīgs no visa mana iepriekš piedzīvotā. Mēs devāmies pāri visai Amerikai. Šķērsojām 20 štatus 11 dienās. Bet sāksim visu no sākuma…

Mini-busiņš

Mums palaimējās noīrēt ļoti jauku mini-busiņu ar veselām septiņām vietām. Tas bija ļoti ērts un tā iekšējais interjers bija labi pārdomāts. Mums bija pietiekami daudz vietas, lai, ne tikai paši satilptu un bagažnieku piepildītu pilnu ar mūsu koferiem, bet arī, lai nolocītu vienu no aizmugurējiem sēdekļiem, atbrīvojot vietu vēl vienam koferim. Tam blakus kāds no mums varēja pavisam mierīgi, laiski izlaisties ašai spēka snaudai. Un, pats labākais – visās malās varējām lādēt savus telefonus un pārējo tehniku, kas bija tik ļoti noderīgi mūsu operatorēm, jo visā ceļojuma laikā, nebija jāuztraucas par to, vai kamerai pietiks baterija.

Trenējām izturību

Lai cik jauki un aizraujoši “ceļojums pāri kontinentam” sākumā neizklausītos, bija arī brīži, kad pēdējās jūdzes un dienas šķita ļoti grūti pieveicamas vienības. Īstenībā, nav nemaz tik viegli pavadīt plecu pie pleca 12 dienas kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kas, godīgi sakot, ir diezgan dažādi. Nav tā, ka mums būtu pilnīgi nesaderīgi raksturi vai kādas citas problēmas, bet es vienkārši neesmu pieradusi tik ilgi atrasties blakus vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Un tās grūtākās stundas bija tās, ko pavadījām mašīnā. Dienā tās vidēji bija piecas, sešas un pat divpadsmit stundas. Lai cik komunikabls un sabiedrisks nebūtu cilvēks, viņam vienkārši vajag mazliet laika arī pašam sev. Kādu brīdi, kad vienkārši noslēgties no visa apkārt notiekošā un domāt savas domas, sakārtot pa plauktiņiem gūtos iespaidus, izvērtēt iegūto pieredzi. Manuprāt, tā ir tikai normāla homo sapiens parādība.

Īsumā par maršrutu

Šis ceļojums ir pati neaprakstāmākā pieredze manā dzīvē. Zinu, ka izklausās mazliet komiski, jo tūlīt pat to jums aprakstīšu… Šo dienu laikā mēs visi pieredzējām visstraujāko ainavu maiņu. Tas bija ļoti spilgti manāms tieši mūsu ceļojuma sākumposmā, jo katrs nākamais štats, kurā iebraucām, bija pilnīgi atšķirīgs no iepriekšējā. Kalnus nomainīja sāls tuksneši, tad atkal sarkanas klintis, tad vēlāk jau tikai kukurūzu lauki, stiepjoties simtiem jūdžu uz priekšu, un tad jau Amerikas austrumkrasts ar skaistajām pilsētām, debesskrāpjiem un Atlantijas okeānu.

Ceļojumu uzsākām Kalifornijā, pie kuras ainavām jau bijām pieraduši. Tālāk mums pretī stājās Nevada – klinšaina un tuksnešaina zeme. Tur apskatījām “Lielāko mazo pilsētu pasaulē” Rīno, kas man ļoti atgādināja mazo, pamesto miestiņu no filmas “Vāģi”. Tālāk devāmies uz Soltleiksitiju, Jūtas štatā. Šis ir štats, kas man paliks atmiņā visspilgtāk, jo šeit mēs apskatījām arī “Arches National Park“, kas likās vienreizējs. Bija pārsteidzoši, cik iespaidīga un skaista var būt daba, bez mazākās cilvēka palīdzības. No pašas Soltleiksitijas, līdzās mormoņiem, atmiņā palika daudzās strūklakas, kuras tur bija gandrīz uz katra stūra. Soltleiksitija bija ļoti tīra un tur gandrīz vispār nebija bomžu, nu vismaz salīdzinot ar Sanfrancisko.

Tālāk mūsu ceļš veda uz gleznaino Kolorādo, kur sastapām sirsnīgo Poču ģimeni. Vēlreiz viņiem liels paldies par naktsmājām un apkārtnes izrādīšanu. Ar Laru, jaunāko Poču atvasi, devāmies kalnu pārgājienā, kur uzgājām ”pazudušo ezeru”, kas veidojies no izkusušā kalnu sniega. Vēlāk Lara mūs aizveda aplūkot arī marihuānas veikalu, jo, kā izrādās, Kolorado štatā nesen tā tikusi legalizēta. Tas visnotaļ bija kas nebijis. Tur bija iespējams iegādāties pat ķermeņa krēmu, kurā iestrādāta marihuāna. Cik tālu viņi ir tikuši ar šo! Un tik dīvaini bija vērot, kā cilvēki ,ar jau apsārtušām acīm, stāv rindā pēc nākamā dūma, krēma, vai ledenēm…

Pēc piedzīvojumiem Denverā, Kolorādo, mēs devāmies augšup uz Vaijomingas štatu,  izbraucām cauri Dienviddakotai, kur apskatījām klintī cirstās prezidentu galvas. Pēc tam devāmies lejup uz Linkolnu, Nebraskā, lai mēģinātu atrast Kārļa Ulmanim veltīto piemiņas plāksnīti. Kad neizdevās atrast meklēto, devāmies tālāk, ķeksīša pēc uz piecpadsmit minūtēm iebraucot Aiovas štatā, un tad tālāk – uz Kanzassitiju, kas atrodas uz divu štatu, Kanzasas un Misūrī, robežas. Kanzasā mēs baudījām gardas vakariņas kādā ļoti interesentā restorāniņā, kur ieejot man likās, ka kaut kur aiz stūra vakarā sāks spēlēt rotaļīgo džeza mūziku. Bet, diemžēl mums nebija laika, lai ko tādu gaidītu, tāpēc devāmies meklēt naktsmājas. No rīta modāmies un traucāmies uz mūsu nākamo pieturu – Sentluisu. Tur apskatījām lielo arku un, uzbraucot tajā augšā, paraudzījāmies uz visu pilsētu no augšas. Baudījām pusdienas kādā taizemiešu restorānā un bijām gatavi garam un nogurdinošam ceļam uz Pitsburgu. Galamērķī ieradāmies nākamās dienas pusdienlaikā. Ļoti moderna un kustīga pilsēta. Iespējams palicis šāds iespaids par pilsētu, jo to īso laiku, ko tur pavadījām, mēs atradāmies universitātes rajoniņā un apkārt staigāja ļoti daudz jauniešu. Un tad, kad vēlāk jau bijām sasnieguši Vašingtonu un mums vēl bija palikušas diezgan daudz brīvas dienas, nesteidzīgi apskatījām Vašingtonu, Atlantiksitiju un Filadelfiju. Visspilgtākais, ko atceros no Filadelfijas ir kas tāds, ko priecātos redzēt ikviens, kurš bērnībā skatījies multeņu kanālu “Cartoon Network“. Tā bija saldējuma mašīna! Un viņa skanēja tieši tāpat kā multenēs. Tas bija tik forši! Mēs visi nopirkām saldējumus un gardām mutēm ēdām.

Naktsmājas

Visa ceļojuma laikā katru nakti mēs gulējām citā štatā, izņemot Denveru, kur palikām divas naktis. Parasti mēs izvēlējāmies vislētāko iespējamo moteli, kam interneta komentāros bija rakstīts, ka tajā nav nekādi prusaki vai citi mošķi un istabiņas tiek tīrītas katru dienu. Katru vakaru ar interesi gaidīju kur nokļūsim. Atceros vienu vakaru, tas jau bija kaut kur mežonīgajos rietumos, neatceros precīzi gan kurā štatā. Bijām jau sanesuši mantas istabiņā, izkārtojušies un sēdējām ārā. Mums iedalītā istabiņa bija vienīgā aizņemtā visā motelī. Pavisam blakus atradās šoseja un pa to traucās mašīnas. Un te nu mēs sēdējām, nekurienes vidū, saguruši no ceļa, bet priecīgi, ka viena notikumiem bagāta diena aiz muguras un pavisam drīz tai jau sekos nākamā. Ārā bija karsts kā pirtī un gaiss bija mitrs, kas karstumu padarīja vēl neciešamāku. Tālumā, vai arī tuvumā, to nezinām, jo bija melna, melna nakts, čīgāja sienāži. Tad, citu nakti, lai mazliet ieekonomētu, izdomājām, ka varam taču nopirkt tikai vienu četrvietīgu numuriņu, gultas sabīdīt kopā un, piecatā guļot, iztiksim tīri labi. Un it kā nebija ne vainas, ja maksā par to visu tikai 15 dolārus un uz visa fona varēja šaurību uz pāris naktīm pieciest. Jā, beigās tā nebija tikai viena nakts, tās bija divas, bet sanāca finansiāli izdevīgāk un, kas tad ko studentam nepaciest komforta trūkumu uz brīdi? Vēl kādā naktī, tieši pirms Vašingtonas, laikam, palikām salīdzinoši greznā hotelī, kur istabiņu rotāja mūsdienīgs dizains un gultas veļa smaržoja tā, ka tā patiešām varētu būt tikko izņemta no veļas mašīnas. Šoreiz brokastīs tika pasniegtas pat kādas nenogatavojušās modificētās zemenes ierasto virtuļu, pulveromletes un tualetespapīrcīsiņu vietā. Jā, ar ēdienu šie mazie motelīši, kur palikām pirms tam, nevarēja diez ko lepoties.

Galamērķis klāt!

Un, nu, mūsu ceļojuma pats, pats galamērķis – Ņujorka!  Lai gan šeit jau biju bijusi, tomēr  vēl joprojām esmu pārliecināta, ka nekas, ko esmu iepriekš redzējusi, nelīdzinās Ņujorkai. Tā tik tiešām ir pilsēta, kas nekad neguļ. Te pulsē tāda enerģija! Šeit ierodas cilvēki no visdažādākajām pasaules vietām, cerot, ka piepildīs savus vispārgalvīgākos sapņus, taču bieži vien viņi attopas strādājot apkalpojošajā sfērā un dzīvojot pāri tiltam, ārpus pašas Amerikas sirds – Manhetenas. Un jā, tas ir īstais salīdzinājums šai vietai – Manhetena patiešām ir Amerikas sirds! Tur rit visa dzīvība. Tur ir Volstrīta, tur ir Taimskvērs un tā, galu galā, pēc maniem aprēķiniem, ir mazākā sala ar vislielāko iedzīvotāju daudzumu, jo visi sastumti tajos neskaitāmajos debesskrāpjos, kuros, ejot garām, Ņujorkas dāmas var spoguļoties katru mīļu brīdi. Kad bijām beidzot tikuši līdz Manhetenai, mani pārņēma saldsērīga sajūta, jo mūsu lielais piedzīvojums bija galā. Šajās padsmit dienās mēs visi kopā bijām piedzīvojuši tik daudz. Lai gan par naudu mums īsti nebija jāuztraucas, jo šis, mūsu pašu sponsorētais ceļojums, patiesībā, bija daudz lētāks nekā varētu šķist. Tas izmaksāja apmēram 1000 dolāru, ko arī paši vasaras laikā bijām sapelnījuši. Man liekas, ka tās dienas ir manā dzīvē vispiepildītākās un iespaidiem bagātīgākās. Mēs taču pārbraucām pāri veselam kontinetam! Un tas galīgi nav tas pats, kas braukt road- tripā pa Eiropu. Jā, tur varbūt mainās valūta un valodas, bet Amerika šajā ziņā ir daudz izdevīgāka, jo tieši nav jāiespringst uz kaut kādām valūtas maiņām, jāmin kurā valodā ar katru runāt un tā tālāk…

Beigas

Šīs dienas ir vienas no manas dzīves nozīmīgākajām dienām, jo tas, ko šajā laikā redzēju, pārdzīvoju un sapratu, ir mazliet izmainījis manu pasauli. Pēc šī garā, bet iespaidīgā ceļojuma domāju, ka noteikti skatos uz kādām lietām citādāk nekā pirms tam. Piemēram, ir stereotips, ka Amerika ir burgerēdāju zeme un paši amerikāņi nav diez ko gudri. Jā, tādus tur arī mēs sastapām, bet bija arī daudzi citi cilvēki, kas nebija  ne resni, ne štopēja burgerus, un, iespējams, gudri, saprātīgi un rūpējas par savu izskatu arī uzņemot pilnvērtīgu pārtiku. Cik cilvēku, tik viedokļu, tik problēmu. Mēs katrs esam citādāks un arī redzam lietas citādāk. Tas, ko šeit stāstu ir mans skatījums uz piedzīvoto. Maniem ceļabiedriem gan jau ir citas spilgtākās atmiņas, bet domāju, ka kopumā šis bija sasodīti labi pavadīts laiks!

Komentāri

komentāri