Es un mana ceļa biedrene Beāte, mēs ieradāmies Sanfrancisko saulainā pēcpusdienā. Pēc apmēram desmit stundu ilgā lidojuma bijām nogurušas, taču iepriecinātas un atvieglotas, ka beidzot esam nokļuvušas galamērķī. Kādi biji mūsu pirmie iespaidi, kur pārlaidām pirmās naktis un kā gāja darba meklējumos to visu Tu uzzināsi šajā rakstā.

Ierašanās lielpilsētā

Tā teikt – labs darbiņš, kas padarīts. Varētu teikt, ka pirmais vārds, kas asociējas ar Sanfrancisko ir draudzīgums. Jau pirmajās stundās, ko pavadījām Kalifornijā, dodoties no lidostas uz pilsētu, cilvēki likās atvērti un pozitīvi. Mums bija paredzēts nakšņot pie nākamā couch-sērfera, taču nebija ne mazākās nojausmas, kur atrodas viņa dzīvoklis un arī mūsu telefoni īsti nedarbojās vietējos tīklos. Dažās vietās gan caur telefonu varēja piekļūt bezmaksas wi-fi. Lai tiktu uz pilsētu, mums bija jāizmanto metro jeb BARTs, kā to sauc vietējie. Ieejot stacijā mēs nesapratām pilnīgi neko. Vienīgais, ko zinājām – mums nepieciešama biļete un pareizais transports un tā virziens. Piegājām pie kases aparātiem un… atkal neko nesapratām. Sākām runāt ar kādu puisi salmu cepurītē. Viņš bija ļoti atsaucīgs, palīdzēja iegādāties biļetes, kā arī pastāstīja, kā mums ar sabiedrisko transportu nokļūt līdz nepieciešamajai adresei. Izrādījās, ka viņam bija jādodas tajā pašā virzienā. Beigu beigās sanāca tā, ka viņš mūs pieskatīja, lai nepalaižam garām kādu autobusu vai neiekāpjam pretējā virzienā braucošā transportā. Tāpēc uzreiz šķita, ka visi Sanfrancisko būs tādi draudzīgi. :)

​Vasara ASV nav gluži atpūtas brauciens

Abu iepriekšējo vasaru garumā esmu sociālajos tīklos ievietojusi pamatīgu lērumu bilžu, video un cita veida ierakstus no Havaju salām, Sanfrancisko un citām vietām, kuras apskatīju ceļojot. Pārsvarā šajās bildēs esmu redzama es, viena pati vai draugu pulciņā, stāvot pie kāda pārgājiena ieejas, pie kāda pasaules slavena apskates objekta vai gulšņājam pludmalē. Īpaši daudz pludmales bildes bija no vasaras Havaju salās. Taču iespējams, ka šīs bildes visdrīzāk ir radījušas nepareizu iespaidu, par to ko es daru Amerikā vasaras laikā. Kad rudenī atbraucu mājās, cilvēki man bieži vien teikuši – “Wow, tev tik skaistas bildes, esi kārtīgi atpūtusies”, un tā tālāk. Tad lūk, šis ir tas brīdis, kad paziņošu skarbo patiesību – tas nebija tikai atpūtas brauciens!

Kas neriskē, tas nepiedzīvo lieliskāko laiku savā dzīvē

Baltiešu studenti dodas uz Ameriku, visu iespēju zemi, lai piepildītu kādu no saviem sapņiem. Daudziem no viņiem tas izdodas veiksmīgi, taču citiem ne pārāk. Lai sevi varētu uzturēt, mums vasaras laikā ir jāatrod darbs. Domāju, ka mūs jau var saukt par drosmīgiem tādēļ vien, ka mēs pieņemam šādu izaicinājumu – doties uz pavisam svešu zemi, kur jārunā svešā valodā, nepārzinām apkārtni, nevienu nepazīstam… Un tas viss vēl jāpaveic tikai trīs mēnešu laikā. Darba devēji nelabprāt vēlas pieņemt darbā kādu, kurš varēs pildīt savus darba pienākumus vien trīs mēnešus, jo pēc tam atkal jādomā par jaunu darbinieku sameklēšanu, ko pieņemt aizbraucēja vietā.

Darba atrašana

Tomēr es esmu bijusi apņēmīga un neatmetu cerības. Galu galā došanās uz Ameriku notiek vasarā, visaktīvākajā tūristu sezonā, kad daudzās kafejnīcās, restorānos un veikalos ir tieši nepieciešama kāda palīdzīga roka. Šajā vasarā Sanfrancisko man uzsmaidīja necerēta veiksme. Tiku pie darba jau nedēļu pēc ierašanās šajā lielpilsētā. Programmas organizatori mūs iepriekš mazliet sabiedēja, ka lielajā pilsētā, sīvās konkurences dēļ, darbu varētu būt atrast mazliet grūtāk nekā kūrortā, Havaju salās, bet mana pieredze liecina tieši par pretējo. Lai atrastu darbu es veicu visas parastās darbības – staigāju apkārt un dalīju savu CV, kā arī rakstīju neskaitāmus e-pastus caur mājaslapu, kas pielīdzināma mūsu ss.lv -www.craigslist.com.

Es un mana ceļa biedrene, mēs pamanījāmies iepatikties tikko atvērta kioska saimniekam Sanfrancisko centrālajā lielveikalā. Kiosks atradās lielveikala gaiteņa vidū un tajā varēja iegādāties telefona maciņus, makus, somas un citus aksesuārus, kas apdrukāti ar mākslinieka veidotiem zīmējumiem, kas attēlo Amerikas lielāko pilsētu simbolus. Viss gāja gludi un pēc darba intervijas mūs abas pieņēma un ielika darba grafikā nākamajai nedēļai. Taču kioska saimnieks bija turku izcelsmes un viņš nespēja manī viest uzticību. Man nebūtu pieņemami līdzināties trakajiem tirgotājiem arābu zemēs, kas kaulējās uz velna paraušanu, kā arī darba intervijā mēs abas kārtīgi melojām, ka noteikti pagarināsim vīzu un paliksim šeit vismaz gadu, lai gan tādu domu realitātē pat nebijām apsvērušas. Te pēkšņi kādu dienu saņēmu jaunu e-pastu no rotu dizaineres Maškas, kas vēlējās ar mani noturēt telefona interviju. Lieta tāda, ka sūtot šos daudzos e-pastus, es jau biju aizmirsusi, kas tas īsti bija par darbu, kas par veikalu. Taču telefona intervija norisinājās veiksmīgi un tiku uzaicināta uz interviju klātienē. Taču izrādījās, ka Maška ir ļoti aizņemta un vienīgais laiks, ko viņa man piedāvāja šai intervijai, sakrita ar manas pirmās darba dienas sākumu turku kioskā. Tādēļ man nācās prasīt savam menedžerim no turku kioskiņa, lai atļauj man nokavēt stundiņu vai divas no darba, lai aizietu uz citu darba interviju. Šoreiz neizmantoju slavenos “man jāiet pie ārsta” vai “nejūtos labi” melus, jo darba intervijā apsolīju, ka nekad nemelošu un vienmēr ieradīšos uz darba laikā, bet ja kavēšu, tad noteikti paziņošu laicīgi un īsto iemeslu.

Tā nu tiku līdz intervijai ar Mašku. Viņas unikālo rotaslietu veikaliņš un studija atradās tā saucamajā itāļu rajoniņā, kas bija ļoti eiropeisks un šī bija pilsētas daļa, kurā nav atļauts ievākties ķēžu uzņēmumiem, un tas ir liels pluss mazajiem vietējiem uzņēmumiem. Ienākot Maškas veikalā, man aizrāvās elpa. Tā bija vide, kurā strādāt varētu tikai savos sapņos (veikalu noteikti redzēsi nākamajā 3. sērijā). Maška mani uzaicināja uz kafiju un devāmies uz “Boulangerie” kafejnīcu, kur Maška man uzsauca kafiju un gardo franču saldumu, ko sauc par makarūnu, kas lika manai kārumnieces sirsniņai pavisam izkust. Intervijas laikā sapratu, ka pret Mašku varu būt pilnīgi godīga, jo viņa pati gājusi cauri visiem vīzu kārtošanas procesiem un zina kaut ko par tām, kā arī mani ļoti ieinteresēja pats darbs, jo viņa rotās izmanto metālu un īstus akmentiņus, piemēram, tirkīzu, akvamarīnu, kvarcu un citus. Bija sajūta, ka vasaras laikā šajā darbavietā varētu iemācīties daudz ko jaunu, kā arī iedvesmoties no pašas Maškas. Tā nu uz pirmo darba dienu turku kioskā nemaz neaizgāju, bet jau nākamajā dienā devos pie Maškas, lai palīdzētu sagatavoties jaunā veikala atvēršanai.

Komentāri

komentāri